Ļauj pieglaust galvu tavam plecam siltam,
Lai manas lūpas tavus matus skar,
Pār svešu ienaidu un draugu viltu
Vien tava mīlestība pacelt var.

Un ikdienības pelēcīgo miglu,
Kas drēgnām lāsēm manā sejā krīt,
Vien viņa spēj ar delnu siltu
Uz laiku laikiem projām aizgainīt.

Ļauj pieglaust galvu tavam plecam siltam
Un matu smaržā rūgtenajā grimt,
Pār svešu ienaidu un draugu viltu
No jauna tavā mīlestībā dzimt.