Par ko gan te šovakar dzeguze kūkos,
Par ko gan tas ku-kū, par ko gan tas būs?
To kaziņa balta no sētmales lūkos,
Cik reižu tā nokūkos, tik arī būs.

Ja vienu vien reizi, tad šķitīs par mazu,
Ja divas vien reizes, par ātru būs rimts,
Bet pakalna galā smej gailis par kazu,
Jo zina, ka dzeguze kūkos līdz simts.

Lai kūko, lai kūko, lai dzeguze kūko,
Jo dažreiz jau nevajag vairāk neko.
Lai kūko, lai kūko, lai dzeguze kūko,
Lai tikai sev prātiņu neizkūko.

No visa var mācīties, saprast un zināt,
Var izmērīt laiku, ja saskaitīt prot,
Bet vienam nekad tev to neatrisināt
Un labi, ka draugi var padomus dot.

Tā kaziņa laimīga dzeguzi lūko,
Jo nav jau par velti šai pasaulē dzimts.
Un dzeguze ilgi un skanīgi kūko,
Un iemāca pasaulei skaitīt līdz simts.