Ķīvīte, ķīvīte, kam tagad ķīvējies,
Kam tu pa ganībām visapkārt rīvējies.
Aizlido oktobrī, atlido martā,
Ķīvīte, tu visas pasaules skartā.

Ķīvīte, ķīvīte, ak, tavu cekulu,
Kāpēc tu žvirkstini naktīs un neguli,
Vai tu vēl atnāksi pie manis pļavā,
Ķīvīte, tiksimies Jēkaba gravā.

Ķīvīte, ķīvīte, kam tu mūs kaitini
Atkal ap pirkstiņu puisīti aptini,
Vicini spārnus un knābīti kvī!
Čere-kvī-kvī-kvī-čulīti-vī!

Tā mēs te kvīķinām, raibumus spodrinām,
Vēju pa purviem un tīrumu vēdinām,
Aizlido oktobrī, atlido martā,
Ķīvīte, tu visas pasaules skartā.