Trīs ķēniņi reiz valdīja
Pār mūsu Kurzemi,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Pār mūsu Kurzemi.

Tie deva bargus likumus,
Lai miezīt` nesēj vairs,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Lai miezīt` nesēj vairs.

Mēs, Kurzem`s zēni, latvieši,
Šo miezīt` cienījam,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Šo miezīt` cienījam.

Ar arkliem zemi aparam
Un miezīt` iesējam,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Un miezīt` iesējam.

Aug miezīts, galvu grozīdams,
Un gaida rudeni,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Un gaida rudeni.

Tad nopļaujam un nokuļam,
Un klētī saberam,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Un klētī saberam.

Tad viņu mucā mērcējam
Un asnus diedzējam,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Un asnus diedzējam.

Un no tā miezīš` asinīm
Mums brūnais alutiņš,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Mums brūnais alutiņš.

Mēs alutiņu iedzeram
Un jautri uzdziedam,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Un jautri uzdziedam.

Ir gards un salds šis alutiņš,
Lai miezīt` slavējam,
Cum trij-jai-jā, cum trij-jai-jā,
Lai miezīt` slavējam.