Cik zirņu pieder Dievam,
Tik dziesmu suitu sievām.
Jel ēdiet, labiem ļaudis,
Vai man ir kādreiz skaudis?

Ja svilst dēļ dziesmām ausis,
Klāj priekšā sklandarausi!
Bet labāk tomēr smejiet,
Kad caur suitiem ejiet.

Un suiti dietin deja,
Un suitin smietin smēja
Un it nevienu krāsu
Šai saulē nezaudzēja.

Un suitu meitas dietin,
Un suitu meitas smietin
Pa bālam Rīgas zēnam
Vēl šodien brunčus ietin.

Un Alsungā dimd zvani,
Un avis gana gani,
Bet meičas, puišu kāras,
Kā senāk putru vāra.

Bur, zavē, izspļauj indi,
Plūc rozā hiacinti,
Vēl dienā tīrā skuķe,
Jau tumsā plaukst kā puķe.

Zog vecamātei sakti
Un mežā bēg pa nakti,
Un guļ zem puiša bārdas,
Kaut nezin viņa vārda.

No rīta - kas par joku!
Viņš lūdz jau manu roku!
Vēl vakar Ziedulejā,
Jau šodien - kancelejā!

Vēl vakar rūca bārdā,
Jau šodien brunčos spārdās.
Ai, sargies, suitu sieva,
Tev nebūs vīru nievāt!

Cik villainē man rūtes,
Tik reizēs biju brūte.
Cik suitu saktī stikla,
Vai tik reiz bija tikla?

Iet laiks, bet nerimst aukas,
Jo es vēl tīri jauka.
Ar manu bārdu jauku
Tā tagad grīdu slauka.

Vai zirņu pietrūks Dievam,
Vai dziesmu suitu sievām?
Cik grūti nopirks zuti,
Tik sievām aizbāzt muti.