Kādā augstā priedes zarā sēdēja reiz ūpis,
Skatījās ar lielām acīm kā lec lejā krupis;
Viens bija augšā, otrs lejā, ko tu padarīsi,
Mežā šodien vēl ne tādus skatus ieraudzīsi.

Ūpi, ūpi, nesadrūpi, priedes galā sēdies,
Citi domā, ka tu lepns un uz krupi mēdies.
Ūpi, ūpi, nesadrūpi, mežā vēl ir citi,
Tie, kas augstā zarā sēdēs, tie viszemāk kritīs.

Kādā vēlā novakarā, krupis ūpim saka –
Lido lejā, te ir jauka, zaļa meža taka.
Ūpis tikai smej un ūjā, krupi, lec uz druvu –
Es te savā priedes zarā esmu saulei tuvu.

Tālāk šajā īsā stāstā aina jau ir cita:
Vējiņš pūta, zariņš lūza, ūpis lejā krita.
Vai man’ dieniņ, vai man’ dieniņ, zari lūst no vēja,
Krupis lielo ūpi noķert tomēr nepaspēja.

Kopš tā laika ūpis klibo, ligzdu vijot zemāk,
Tas nekas, ja saules stari iespīdēt tur nemāk.
Tomēr būt pie zemes drošāk, krupis ūpim saka –
Re, cik jauka, redz cik droša zaļā meža taka.